Rokraksta analīze

 Sākums | Par analīzi | Panākumi | Apmācība | Resursi | Kontakti | Atsauksmes

Daži pieturas punkti grafoloģijas vēsturē

2000. g. Lielbritānijā notiek pirmā virtuālā konference par grafoloģiju Graphodigest 2000. Piedalījās apmēram 120 cilvēku no 20 valstīm.

2000. g. Sankt-Pēterburgā ir dibināts Grafoloģijas institūts.

1996. g. Profesors Florian Coulmas grāmatā "The Blackwell Encyclopedia of Writing Systems" analizē rokrakstu no klīniskās psiholoģijas viedokļa. "Klīniskie personības pētījumi parasti apvieno grafoloģijas testus ar citām diagnostikas metodēm, uz vienu pašu rokraksta analīzi nepaļaujas."

1994. g. Dibināta Japānas grafologu asociācija ar Koshu Morioka priekšgalā.

1993. g. Frits Cohen un Daniel Wander izdod grāmatu "Handwriting Analysis at Work", iekļaujot tajā geštalta, aroda, IT, biznesa un profesionālos rokraksta psiholoģijas aspektus.

1992. g. Barry L. Beyerstein un Dale F. Beyerstein – "The Write Stuff - Evaluations of Graphology – the Study of Handwriting Analysis"

1981. g. ASV psiholoģijas profesors David Lester izdod 50 gadu pētījumu rezultātu "The Psychological Basis of Handwriting Analysis: The Relationship of Handwriting to Personality and Psychopathology". Parāda, ka rokraksta analīze ir daudzsološa. Iekļauta problēmsituāciju analīze.

1980. g. ASV Kongresa bibliotēka klasificē analītisko grafoloģiju (Analytical Graphology) trijās kategorijās –Diagnostic graphology, Documentary evidence un Selection of Personnel.

1979. g. ASV kompānija Handwriting Research Corporation piedāvā datorizētu rokraksta analīzi (CHAPS – Computerized Handwriting Analysis Profiling System).

1975. g. Izraēlas psihologi Shafir A, Hirsch M un Shepps S pirmo reizi pētījumos izmantoja grafoloģiju kopā ar Bender, Gestalt, Draw-a-person un Rorschach testiem.

1972. g. Sākās sarunas starp American Handwriting Analysis Foundation un American Association of Handwriting Analysis. Rezultātā izveidojās organizācija Council of Graphological Societies, kas apvienoja abas iepriekšējās un sāka savu darbu 1976. gadā.

1972. g. Betty Link CG publicējusi "Graphology, a Tool for Personnel Selection".

1969. g. Robert Backman nodibinājis bibliotēku Masačusetā ar nosaukumu "Handwriting Analysis Research Library". Savācis vairāk kā 70000 grafoloģisku vienību, izveidojis katalogu un padarījis to pieejamu studentiem un pētniekiem.

1966. g. Filozofijas doktors Robert Heiss, Institute of Psychology and Characterology direktors Freiburgā, Vācijā. Rokrakstu sakārtojis kategorijās telpa, forma un kustība. Sarakstījis "Die Deutung der Handschrift".

1965. g. Grafologs Alfred Kanfer izstrādājis palielināšanas sistēmu (500 līdz 1000 reizes), lai atrastu vēža pazīmes agrās stadijās. 30 gadus strādājis divās Ņujorkas klīnikās. Sakritība 85%.

1962. Izveidots The Green Sheet – grafoanalīzes iezzīmju saraksts. Saraksts oficiāli ir pārskatīts vairākas reizes, pēdējo reizi 2002. gadā.

1960. gadi. Klara Roman sastādījusi "Encyclopedia of The Written Word" – sava mūža darbu grafoloģijā un saistītās zinātnēs – psiholoģijā, fizioloģijā un rakstītā vārda vēsturē.

1950. gadi. Britu vēsturnieks Lewis Namier, kurš kļuvis slavens kā nesalasāmu rokrakstu atšifrētājs, ir teicis: "Vēsturniekam jāzina divas zinātnes – psihoanalīze un grafoloģija."

1950. gadi. Izgudrots Perspectograph – līniju diagramma, kas palīdz mērīt augšupejošo līniju slīpumu.

1957. g. Peter Ferrara dibina International Graphoanalysis Society (IGAS).

In l955, Klara Roman and George Staemphli developed a checklist that organized certain factors and plotted them on a chart called a graphological psychogram. This psychogram was refined by Daniel Anthony of New York some years later.

1954. g. Thewlis, Dr M W & Swezy Isabelle C. sarakstījuši "Handwriting and Emotions" – padziļinātu pētījumu par nervu slimībām un emociju ietekmi uz rokrakstu.

1954. g. Vācu neirologs un filozofijas doktors Rudolph Pophal dibinājis Graphological Research Institute Hamburgā.

1949. g. Mičigānas psihologs Rose Wolfson atradis būtiskas atšķirības noziedznieku un godīgu cilvēku rokrakstos.

1949. g. Filozofijas doktors Ulrich Sonneman licis pamatus grafoloģijai kā klīniskās psiholoģijas nozarei.

1947. g. Pirmā grāmata slovāku valodā – "Grafologia", autors Michal Gavac.

1945. g. Šveices psihologs Max Pulver sarakstījis "Symbolik der Handschrift", kas applašina grafikas interpretāciju, pielietojot Freida, Adlera, Junga un Štekeļa psihoanalīzes metodes.

1942. g. Amerikas grafologs Werner Wolff publicējis "Diagrams of the unconscious" pierādot personības saistību ar parakstu visa mūža laikā.

1941. g. Čehs Vaclav Prihoda pētījis dzimuma noteikšanu rokrakstā un apstiprinājis, ka nav precīzas metodes, kā to izdarīt. Darbs publicēts žurnālā "Ceska Mysl".

1939. g. Hans J Jacoby sarakstīja mācību grāmatu "Analysis of Handwriting", tā aiznesot Eiropas metodi uz Angliju un Ameriku.

1930. gadi. Hārvardas psiholoģiskās klīnikas psihologi Gordon Allport un Philip Vernon pētīja izpausmes šestus un testos izmantoja grafoloģijas atziņas. Gordon Allport pamatojās uz šādiem pieņēmumiem: 1) personība ir saskanīga; 2) kustība ir personības izteiksmes veids un 3) žesti un citas izteiksmīgas kustības ir saskanīgas savā starpā. Tā viņš izskaidroja personības attīstības pamatus un to izpausmi rokrakstā.

1930. g. Līdz šim laikam Ungārijā grafoloģija bija aizliegta.

1929. g. Milton N. Bunker nodibina American Grapho Analysis Society.

1926. g. Edgar Allan Poe analizēja rokrakstus un publicēja vairākas analīzes. Viņš izmantoja vārdu "autography" sava intereses priekšmeta aprakstam. Viņš norādīja uz sistematizētu procedūru nepieciešamību un to, ka analītiķim jāprot atšķirt analīze no kalkulācijas.

1920. gadi. Ludwig Klages dibinājis laikrakstu Zeitschrift für Menschenkunde. Viņa ieguldījums ir divas grāmatas: Handschrift und Charakter, 1916, un Handschrift und Charakter: gemeinverständlicher Abriss der graphologischen Technik (17th ed.), Barth, pp. 256, 1940.

1920. gadi. Šveices filozofs un psihologs Max Pulver izstrādājis pielietojumu trim zonām rokrakstā. Augšējā – abstraktā domāšana, vidējā – emocijas, apakšējā – bioloģiskie faktori.

1920. gadi. Vācu psihologs Bernard Wittlich izstrādājis mērījumu skalu un publicējis rokasgrāmatas medicīnas, kriminoloģijas un psholoģijas studentiem.

1920. g. Ungāru filozofijas doktore Klara Roman izstrādājusi psihogrammu (psychogram) kā grafoloģijas faktoru mērīšanas veidu. Izgudrojusi instrumentu graphodyne ātruma un spiediena mērīšanai. Sarakstījusi "Handwriting a key to personality", kas tiek uzskatīta par vadošo grafoloģijas mācību grāmatu Amerikā.

1919. g. Aiovas universitātes pasniedzējs June Downey vadījis pirmo grafoloģijas kursu ASV. Publicējis "Graphology and the Psychology of Handwriting".

1910 – 1929. g. Albert S. Osborn ar "Questioned Documents" sāk zinātnisku metožu izstrādi, kas pēc rokraksta identificē cilvēkus. Šīs metodes izmanto rokraksta ekspertīze pierādījumiem tiesā.

1910. g. Vācu psihiatrs Emil Kraepelin veicis rokraksta ātruma un spiediena mērījumus, izveidojis Kraepelin skalu.

1905. g. Vācu filozofijas doktors Ludwig Klages tiek uzskatīts par Vācijas modernās grafoloģijas dibinātāju.

1903. g. Krievijā Iļja Fjodorovičs Morgenšterns izdod grāmatu "Psihografoloģija". Otrs slavens grafologs Dmitrijs Mitrofanovičs Zujevs-Insarovs gadsimta pirmajā pusē izdod grāmatas "Rokraksta veidošanās un raksturs" un "Rokraksts un personība".

1896. g. Dolfina Poppee, imperatores Elizabetes personīgā grafoloģe, publicē grāmatu "Secret of Handwriting".

1893 – 1907. g. Alfred Binet veicis pētījumus grafoloģijas jomā un nosaucis to par nākotnes zinātni.

1890. g. Rosa Baughan sarakstījusi pirmo grāmatu par grafoloģiju angļu valodā "Character indicated by Handwriting".

1888 – 1914. g. Franču psihologs Jean Crépieux-Jamin izstrādā teoriju, kas uzsver visa rokraksta izpētes nepieciešamību. Daudz strādājis pie iezīmju klasifikācijas, pārgrupējis tās un izstrādājis jaunus likumus, kurus izmanto vēl šodien. Sarakstījis desmit grāmatas, svarīgākā ir "L'ABC de la Graphologie", kas apvieno 50 gadu pētījumus un dod grafoloģijai stabilu pamatu.

* Crépieux-Jamin, J, Traité pratique de graphologie, étude du caract?re de l'homme d'apr?s son écriture., Paris

* Crépieux-Jamin, J, L'écriture et le caract?re, Paris: 1888

* Crépieux-Jamin, J, Handwriting and Expression (First English Translation ed.), London: 1892

* Crépieux-Jamin, J, Praktisches Lehrbuch der Graphologie (Fifth German ed.), Leipzig: 1906

1885. g. Vācu fizioloģijas profesors Wilhelm Preyer atklājis līdzību rakstītajam tekstam, kas tapis ar kreiso roku, labo roku, kāju vai muti. Pētījumi izdarīti ar kara upuru palīdzību. Rokrakstu nosaucis par smadzeņu rakstu, norādot uz centrālo rokraksta rašanās vietu.

1872 g. Abats Jean Hippolyte Michon darina vārdu "grafoloģija". Publicē divas ļoti populāras grāmatas: "Les Myst?res de l'écriture" (1872) un "La Methode pratique de graphologie" (1878). Tajās viņš formulē līdsvara likumu, kas dažādu tulkojumu maisījumu aizvieto ar vienu iezīmes interpretāciju.

1871. g. Franču mācītājs un skolotājs Jean Hippolyte Michon Parīzē dibina grafologu apvienību Société Francais de Graphologie ("SFDG").

1860. g. Angļu psihologs Havelock Ellis izmantojis grafoloģiju noziedzīgā prāta izpētē. Strādājis kopā ar Alphonse Bertillon, kurš izveidoja identificēšanas metodi pēc pirkstu nospiedumiem.

1830. g. Franču mācītājs un skolotājs Flandrin savācis vairākus tūkstošus rokrakstu un klasificē tos pēc "dizaina elementiem". Interpretācija rada iezīmes-vilciena (trait-for-a-stroke) metodi.

1792. g. Vācu teologs un filozofs J Charles Grohmann publicē apcerējumu "Examination of the possibility of inferring character from Handwriting."

1700. gadi. Shelly Ayers un citi angļu rakstītā vārda meistari izveido jaunu burtu rakstības stilu (Round Hand technique), kas ietver izskaistinājumus, apaļas cilpas un burtu savienojumus. Šis stils ļauj rakstīt ātrāk un plūstošāk.

1622. g. Neoficiāli izdots itāļu ārsta un filozofa Camilo Baldi manuskripts "Trattado come de una lettera Missiva si conoscano la nature e qualita dello scriviente."

1611. g. Izdots Prospero Aldorisio manuskripts "Idengraphicus nuncius" – iespējams, pimā grāmata, kas apraksta rokraksta analīzes procesu.

1581. g. Indietis Swami Shri Ramdas aprakstījis rokraksta un cilvēka personības saistību.

1575. g. Spāņu ārsts Juan Huarte de San Juan sarakstījis grāmatu "Examen de ingenios para las ciencias."

1060 – 1110. g. Ķīniešu filozofs un mākslinieks Kuo Jo Hsu ir teicis: "Rokraksts nemaldīgi parāda, vai tas nācis no vulgāras vai cildenas personas."

400. g. Romas imperators Justinian paudis izbrīnu par izmaiņām rokrakstā slimību un vecuma iespaidā.

120. g. Romiešu vēsturnieks Suetonius Tranquillus, aprakstot imperatora Augusta rokrakstu, ir teicis: "Viņš neatdala vārdus un nepārnes jaunā rindā burtus, kas dotajā rindā nesaiet. Tā vietā viņš raksta tos zem beidzamā vārda un savieno tos ar līniju."

383 – 322. Grieķu filozofs Aristotelis ir izteicies: "Runātie vārdi ir garīgās pieredzes simbols un rakstītie vārdi ir simbolizē runātos vārdus. Tāpat kā visi cilvēki nerunā vienādās skaņās, tā arī cilvēkiem nav vienāda rakstības veida."

551 – 479. g. pmē. Konfūcijs ir teicis: "Uzmanieties no cilvēka, kura rakstītais sūpojas kā niedre vējā."

1000. g. pmē. Japāņu gudrie ir atzīmējuši, ka cilvēka raksturs atbilst tam, kā viņš velk svītras – cik tās ir resnas, garas, taisnas vai līkas.

 

Panākumu burti veiksminiekiem
© Kārlis Šulcs 2006-2014. Visas tiesības aizsargātas.
Jaunākie labojumi 19.04.2011. Atsauksmes sūtīt autoram.